04.01.2012.
Svētki beigušies, lai dzīvo ikdiena! Man patīk svētki, bet tie nogurdina. Šogad gan nogurdinājā stipri mazāk kā citus gadus, pateicoties vīrusa apstādinātajām svētku izpausmēm, piemēram, Ziemassvētku eglītēm kolektīvos, skolās un bērnudārzos, kuras jāsvin, citādi nevar. Svētku koncertiem (īpaši, ja pats esi dziedātājs), kuri savā būtībā ir jauki, bet atņem nenormāli daudz enerģijas un laika, un ir tādi viegli stresaini. Kurš vispār ir izdomājis, ka Ziemassvētkos būtu jādara tik daudz ekstra lietu?
Lai arī tas mūsu saimniecībai ir diezgan labs peļņas avots, tomēr priecājos, ka arī Sveču mežs Mazsalacā šogad gāja secen. Jo tas nozīmētu trīsdiennieku pie 20l skābo kāpostu katla, un ļoti stresainu 25. decembra dienu. Kad esi to darījis trīs gadus pēc kārtas, doma pavadīt otros Ziemassvētkus, krāmējoties no agra rīta līdz vēlam vakaram uz un no pasākuma + tirgojoties un gatavojot brīvā dabā diezgan augsta stresa apstākļos (visi grib ēst, turklāt tūlīt un tagad!), vilina maz.
Bet dāvanu pirkšanu un gatavošanu šogad neviens nebija atcēlis. Tā daļa, kur dāvanas bija jātaisa pašiem, bija aizraujoša. Tad – tā daļa, kurā tēlo Ziemassvētku vecīti un centies iespēju robežās apmierināt savu bērnu vēlmes maksimāli pieļaujamās naudas tērēšanas robežās. Tad dažas pienākuma dāvanas. Un tad – dāvanas pa pastu. Ik gadu mani patiesi nomoka uz ārzemēm sūtāmās svētku paciņas. Tev ne tikai ir jāspēj 0,5; 1 vai 2 kilogramos iekļaut sava mīlestība un rūpes par paciņas saņēmējiem (un parasti tā ir vesela ģimene 3-5 cilvēku sastāvā), bet nemitīgi jākontrolē, vai tik paciņā nebūs iezadzies bubulis vārdā Šķidrums, jā, un medus (sacukurojies kā akmens) arī skaitās šķidrums, tāpat kā Prozit konfektes. Tad jāsamaksā dubulta cena paciņas vērtībai – par sūtīšanu, un trīcošu sirdi jācer, ka aizies laikā, ka aizies vispār, un ka aizies nesabojāta.
Jau trešo gadu Ziemassvētku darāmo darbu sarakstā ir arī Jēru kluba Ziemassvētku produkcijas gatavošana, aitādu un vilnas dzijas sūtīšana klientiem. Vilnā iefilcētās ziepītes, šķiet, sataisīju ap 50gb, tāpat putniņu barojamās tauku bumbas prasīja diezgan lielu nodošanos ķēpai – samalt un izkausēt n-tos kilogramus ar aukstiem un bezkaislīgiem aitu taukiem, pēc tam sajaukt ar graudiem un saliet silikona bumbu formās, kurām vidiņā katrai jāiever šņorīte, lai var pakārt zarā. Tad katru iepakot, lai ir pa smuko. Salikt vasarā lasīto liepziedu un piparmērtu tēju smukos maisiņos, sacept kilogramiem piparkūku aitiņas, lai ir ko dāvināt “labajiem klientiem”, kaimiņiem un nejauši satiktam draugam vai paziņai, kad tas sniedz tev mazu nieku no sevis un sirsnīgi vēl jaukus Ziemassvētkus.
Tas, kas pietrūka pa īstam, bija draugu apciemojumi, kas bija jau ierasti, un tāpēc vēl jau žēlāk, ka izpalika. Tomēr visā visumā domāju, ka ar Ziemassvētkiem šogad tiku galā ļoti labi. Prieks par sakrāmēto un sašķiroto pieliekamo un sezonas mantu noliktavu. Pa gadu tur bija ieviesies nu baigs bardaks, atrast arī vairs neko nevarēja, bet pazaudēt dvēseles harmoniju – ikreiz, kad tur bija jāiegriežas. Tagad ar ārkārtīgu gandarījumu iegriežos mantu noliktavā, un ziniet – sakārtotie plaukti un izmestās drazas dod vairāk pašapziņas, kā labi domāts kompliments no vīra.
Bet paši Ziemassvētki – tie bija kas īpašs, par tiem – atsevišķās piezīmēs!