Ilze Mitāne
Es dzīvoju laukos, un tā ir milzīga privilēģija. Nekad neesmu tiekusies kļūt par par pilsētas beibi, lai gan esmu padzīvojusi gan galvaspilsētā, gan citās pilsētās Latvijā un Norvēģijā. Lauki – tā ir mana stihija, un man liekas, ka tieši dzīve tajos padara cilvēku pa īstam patiesu. Kad noņemts make-up un kājas ieautas gumijniekos, tad nekas cits neatliek, kā būt pašai. Aicinu tevi līdz manā ikdienā – gan sūrajās, gan bezgala jaukajās dienās. Aicinu būt klāt un redzēt, kā var svinēt laukos. Nāc līdz un redzēsi, ka laukos var pelnīt un no tā pārtikt. Un pats galvenais – man ļoti gribas tev parādīt, ka dzīve laukos ir aizraujoša, krāšņa, komiska, dramatiska, grūti skaista un īsta. Īsāk sakot – vērta dzīvot.
Piecos pūtienos par mani:
Es dzīvoju Ziemeļvidzemes mazpilsētā Mazsalaca. Mana ģimene – vīrs Valters, meita Rebeka, un dēls Kārlis. Esam arī audžuģimene un mūsu paspārnē šobrīd dzīvo Solveiga.
Jau desmito gadu saucu sevi par aitkopi, jo strādāju ģimenes z/s “Ķeiķi”, jeb Jēru klubā. Mums pieder vairāk kā simts aitu ganāmpulks, kuras pa ziemu mitinās padomju laiku kultūras namā – klubā. Esam ceļā uz Vācijas vietējās merino aitu šķirnes saimniecības statusa iegūšanu.
Protu norvēģu valodu, un vispār uzskatu, ka man gēnos rit kaut kas no skandināviskā. Kā citādi varētu izskaidrot manu pieķeršanos pārākajā pakāpē Norvēģijas nepieradinātās dabas vilinājumam?
Esmu mācījusies Mazsalacas vidusskolā, bet no 9.kl. Ziemeļvalstu ģimnāzijā, Rīgā. Pēc vidusskolas devos uz Norvēģiju – strādāju par auklīti, praktizēju norvēģu valodu, un visbeidzot pamanījos iestāties Bodø universitātē žurnālistikas studiju programmā. Sabiju Norvēģijā četrus gadus, tad atgriezos Latvijā, un vēl gadu nostudēju Vidzemes augstskolā tūrisma novirzienu. Esmu strādājusi vairākās ar radošu rakstniecību vai žurnālistiku saistītās darbavietās – avīzē “Liesma”, žurnālā Agrotops, kādu brīdi veidoju Mazsalacas novada avīzi “Mazsalacas novada ziņas”. Nedaudz esmu apostījusi darbu arī TV un radio.
Mans pašreizējais izaicinājums ir apvienot patīkamo ar praktisko un lietderīgo: blakus nerimstošajām rūpēm par mūsu aitu ganāmpulku, mēs atjaunojam vecu māju, kuru nākotnē gribētu redzēt kā mūsu mājas. Iekopjam apkārtējo vidi un audzējam muskuļus saimniecības zīmolam “Jēru klubs”, kurš, labi iesākts, ir jāturpina lolot un attīstīt gan savam, gan saimniecības apmeklētāju priekam un interesei.