Iekšā pulcēties nedrīkst. Labi. Bet kurš aizliedzis to darīt ārā, tādas nelielas paplašinātās mājsaimniecības ietvaros? Tā nu šogad tapa apņemšanās par Ziemassvētkiem Jēru klubā. Ak, tu pasaulīt, cik daudz iespēju paver tāda āra telpa, kuru, nedaudz piestrādājot ar apgaismojumu un pavisam vienkāršiem, ziemai atbilstošiem dekorējumiem, var pārvērst par visīstāko svētku atklātnīti. Protams, nedaudz vajadzība arī pēc svētības no augšienes – maza, balta sniedziņa.
Svinēšana ārā visam piedod pavisam citu realitāti, nomaina prioritātes. Ir vēss, un, lai arī esi atbilstoši saģērbies, ierastā galda vaļība īsti nav prātā. Tas nozīmē, ka reāli pārēsties īsti nav laika, un tas ir tikai bonuss.
Vēl jo vairāk – būšana ārā īpaši ļauj novērtēt silto sveču gaismu, sajust sveķaino skuju aromātu, kas, svecīšu liesmām pieskaroties egles zariem, kā tīksmīgs atgādinājums par ziemas smaržām un bērnību, uz brīdi piepilda gaisu. Ārā ir ugunskurs, un jebkurā brīdī var doties nelielā apgaitā pie aitām, vai garākā pastaigā pa piesnigušiem lauku ceļiem.
Ierodoties Jēru klubā, ikviens bija atnesis līdz savu – dekoru, dāvanas, Ziemassvētku ēdienu, tāpēc rosība bija divkārša. Pirms svētkiem mamma bija minējusi, ka ļoti gribētu uzdziedāt kā senos laikos viņi ģimenē pie eglītes darījuši. Daudz jau nesanāca, bet “Ak eglīti” nodziedājām, un vēlā Klubā pie aitām pavisam dabiski sanāca “Jūs bērniņi, nāciet”. Tie vārdi par “kūti un sien’… tik ļoti piestāvēja!
Bijām vienojušies, ka dāvanas taisīsim paši, turklāt tikai vienam – īpaši izlozētam cilvēkam. Jāatzīst, ka dāvanu lieta vienmēr ir bijusi nedaudz grūta – laikam jau tāpēc, ka tas prasa īpašu pirmssvētku nodošanos, domāšanu, radošumu, un, ne mazāk – darbu. Nācās piepalīdzēt arī bērniem, tomēr, man šķiet, tā viņiem bija vērtīgākā došanas un ņemšanas pieredze, jo pirmo reizi nācās pie dodamā reāli piestrādāt.
Tur, lejā gremo lopi, smalki blēj vakarnakt dzimušie jēriņi, un svētku sajūta ir klāt. Gan pilīs, gan būdiņās. Un dažreiz šķiet, ka būdiņās tā ir vēl daudzreiz spēcīgāka, kā pilīs.