Mēs audzējam aitas jau desmito gadu. Un desmit gadi ir tāds brītiņš. Katrā ziņā pietiekoši ilgi, lai sāktu mētāt pa gaisu pirkstus un teikt, ka nu jau principā aitkopībā esam eksperti. Tomēr patiesība ir tāda, ka brīdī, kad liekas, ka mēs zinām visu, mēs nezinām pat pusi. Tā gadījās arī mums jaunā 2021. gada pirmajās dienās.
Ir mums tāda saujiņa aitu – sešas vai septiņas, kurām atnešanās laiks ir apmēram tūlīt un tagad. Šī saujiņa ir atlasītas no pagājušā gada aitām, kurām jēri drīz pēc dzemdībām nav saglabāti, vai pat nav bijuši dzīvotāji jau no paša sākuma. Aitas “uz jautājuma zīmes”, jo viņas viennozīmīgi nav saglabājušas savus jērus, bet neviennozīmīgi, vai šajā nebūšanā varam 100% vainot tikai aitu. Kādai jēri dzimuši nedzīvi. Kādai jērs iztenterējis pa kūts durvīm un dubļos noslīcis. Kāda nav ļoti rūpējusies par saviem bērniņiem, bet šie arī bijuši tik vārgi, ka varbūt dzīvnieka instinkts nostrādājis, vājākos atstumjot… Iemesli vienmēr var būt daudzi, un, ja grib, arī attaisnojumus var atrast daudz.
Šīs aitas ir atšķirtas no lielā bara ar domu sačubināt vairāk, iedot lielāku spēkbarības devu, un uzpasēt. Un nupat arī sāk pa vienai dzemdēt. Pirmā aita – lieliska. Ziemassvētku vakarā iedeva divus veselīgus, lielus jēriņus. Otrā – laba tikai par 50%, jo piedzemdēja vienu jēru, un tad otru – pēc pailga laiciņa. Un otro tā arī nekad par savu neatzina, nebaroja un nemīlēja. Tā kā šis jērs atteicās arī no dzīvību dodošās piena pudeles zīšanas, viņam nekas cits neatlika, kā doties uz jēru debesīm. Skumji, jo šādus jērus esmu piedzīvojusi daudz. Tomēr tā gadās. That’s farming, mēs ejam tālāk.
Trešās aitas jērus atradām, no rīta vienus pašus vazājamies pa kūti. Vieni, tas nozīmē, ka mums ir jāstaigā apkārt un jāpēta astes – kura dura šonakt dzemdējusi? A dura tikai rij, un izrādi niecīgu, ja vispār nekādu interesi par saviem jaundzimušajiem. Tomēr identificēta viņa tika, un tūlītēji ievietota atsevišķā sētiņā kopā ar mazajiem. Johaidī. Vienu bada. Ja bada, tas nozīmē – ne par kādu naudu nelaiž pie pupa, ja nelaiž pie pupa, tas nozīmē – kādam tas jērs ir jābaro, un, visdrīzāk, tā būšu es. Protams, ja jērs vispār ņems pretī pudeli. Un, lai būtu pavisam pakaļā, vērojam, ka, tiko “labais jērs” (kuru nebada), mēģina drebelīgi līst zem aitas un meklēt zelta piena lāses savas eksistences nodorošināšanai, tā mīļā māte sper ar kāju. Jo pupi piebrieduši ar pirmpienu, droši vien jutīgi.
Kādas ir aitkopja izvēles šādā situācijā? Viena – aizvākt jērus no aitas, lai nenobada, un uzņemties sūro pupināšanu 3-4 mēnešu garumā. Nu baigā ieska nav, īpaši tāpēc, ka īstais jēru laiks, kad patiešām kūtī esam bieži un daudz, vēl pusotra mēneša attālumā. Otra – nedarīt neko. Tas nozīmē, ka jēri 1-2 dienu laikā bēdīgi nomirst badā, ja vien netiek atštaukāti jau pirmās dienas laikā. Trešā alternatīva – piesiet vai ielikt aitu tādā kā siekstā, kur viņa tiek klāt gan sienam, gan ūdenim, arī piecelties un apgulties var, bet tas arī apmēram viss. Nevar rotēt ap savu asi, un nevar tikt klāt jēriem, lai tos nobadītu. Tā nu Valters aši uzmeistaro siekstu, un aita ir cietumā. Principā pelnīti. Tomēr kājiņas joprojām braši cilā, un jēri, lai arī sākumā entuziastiski, ikreiz, pie pupa līzdami, sirsnīgi dabū pa seju ar sūdainu kāju. Mēģinam aitai pienu atslaukt. Viņa tik neganti spārda ar kāju, ka Valteram nākas to turēt gaisā, lai es varētu kaut tikai pielikt roku pie tesmeņa. Pusceļā slaukšanai viņa apčurā man roku. Bleh. Kad kāds mazumiņš piena atslaukts, dodam to jēriem ar pudeli, kuru viņi nezīž. Tik, cik salīst uz pašteci, tik arī ir. Un tas ir baigi maz. Izredzes čābīgas. Domās norakstu jērus, dusmīgi ierakstu aitu desu kandidātu sarakstā un dodos mājās. Šī, acīm redzot, brīvbiļeti uz nākamā gada tusēšanu Jēru klubā nebūs nopelnījusi.
Nāku no rīta morāli sagatavojusies no būdiņas izcelt divus stingus ķermenīšus. Bāc, vēl dzīvi. Nu neko. Atkal nomocamies, aitu slaucot, atkal jēri ne sūda nezīž. Ietecinu labi, ja 10-15 ml katram, kas ir daudz par maz. Tomēr jēri kaut kā pinas aitai pa kājapakšu, un, ja jau nav naktī atdevuši galus, iespējams, kādu lāsi tomēr ir dabūjuši. Pēcpusdienā atkal ieleju jēriem nedaudz piena. Aita, sapratusi, ka netiks vaļā no siekstas, izmēģina bļaušanas taktiku. Kā ierauga cilvēku, tā atvēzējas un frēzē nepārtraukti. Sēžu aizgaldiņā un gaidu, kad jēriem piens ietecēs rīklē, un bļaušana notiek pusmetru no manas auss. Baigie decibeli. Ārā pieņemas sals. Tas nepavisam nav forši, jo nozīmē, ka jēram būtu jāēd biežāk un vairāk no aitas, lai varētu sevi sasildīt. Sāku zaudēt cerības jērus saglabāt. Šitādi lorzaki, būtu vismaz zīduši no pudeles!
Paiet otrā nakts, un jēri joprojām ir dzīvi. Mistika. Ja viņiem vēderā būtu tikai tas, ko es viņos iedabūju, viņi tādi nebūtu. Tomēr aita joprojām sper, un liekas, ka jēri arī sāk zaudēt savu dzimšanas enerģiju – stāv zem aitas pavisam mierīgi, īpaši pat nemēģinot meklēt pupu. Vismaz tajos brīžos, kuros es viņus redzu un vēroju. Diemžēl, bet neko nozīmīgu no aitas īsti vairs izslaukt neizdodas. Tesmenis ir liels, bet pupos piena tikpat kā nav. Vai nu norāvusi, vai tiešām jēri kaut kā pamanījušies izēst? Sāku just līdzi ieslekšotajai, cik nu ilgi tā var stāvēt? Pakonsultējos aitu audzētāju facebook lapā un nolemju – kas būs, tas būs, rīt aita no slekšām jāatbrīvo.
Nākam no rīta kūtī, jēri dzīvi. Savādi, nudien. Atbrīvojam aitu un es samiegtām acīm viņu vēroju. Turpmākajās minūtēs viss būs skaidrs. Ja aita, ieraudzījusi jērus, viņus badīs – jēri ir jāšķir nost no aitas, bet, tā kā viņi nav iemācījušies zīst pudeli, tas nozīmē drošu nāvi. Tomēr jēri aitai virsū neskrien, mierīgi guļ stīrītī, un arī aita nemetas viņus badīt. Izskatās pat tīri laimīga, tikusi vaļā no slekšām. Iedodam spēkbarību, smaržīgu sieniņu, melasi – nu visu, ko viena aita varētu laimei vēlēties. Jēriem pudeli vairs mutē nebāžu. Nav jēgas.
Atnākot vakarā konstatēju, ka laikam brīnums ir noticis. Principā nespēju joprojām tam noticēt, bet jēri ir dzīvi, un aita viņus LAIŽ PIE PUPA! Savāda tā aitu pasaule, tik tiešām savāda… nn sirdi pilda divējādas jūtas. Milzīgs atvieglojums par jēriem, par aitu, kas tomēr izrādījās, ka nav pilnīgi norakstāma. Tomēr šķiet, ka jautājuma zīme, kas visu laiku karājās pār aitas galvu kā tāds Damokla zobens, ir pārvirzījusies, un nu stāv man virs galvas. Jo izrādās, ka mani “pareģojumi” par jēriem, kuri neizdzīvos, par aitu, kura jābrāķē, un par to, ka spriedums “es taču šādu situāciju esmu pieredzējusi un zinu, ka tā būs”, izrādījās aplams. Aplami aplams! Atkal es mācos un saprotu, ka nekad nevar iepriekšēju pieredzi ņemt par zināšanu pamatu, īpaši, ja runa ir par dzīvnieku izturēšanos un psiholoģiju. Un vienmēr ir jāatceras dot vēl vienu iespēju. Pat aitai – durai.
