Jaunā gada pirmā diena vienmēr ir mulsinoša. It kā jau nekas nav mainījies, un tomēr. Gadiem ilgi 1. janvārī esmu “sākusi jaunu dzīvi”, un tik pat ilgu laiku esmu vīpsninājusi par tiem, kas to dara: ik gadu, stūrgalvīgi, kā kāpdami uz tā paša grābekļa jau nez kuro reizi. Esmu bijusi vairāk kā skeptiska par visiem tiem solījumiem, kas uguņošanas gaismās izklausās tik sasniedzami, bet kaut kā izbeidzas jau pēc pus nedēļas.
Gadam lēnām ritot pretim savām beigām, tās radās pašas no sevis – šīs Jaunā gada apņemšanās. Sākumā viena – neapstāties mācīties, trenēt atmiņu. Taču aiz pirmās apņemšanās drīz vien mīņājās nākamās – par veselīgāku dzīvesveidu, Jēru kluba mājaslapas radīšanu, Ķeiķu un Kluba vēstures un atmiņu vietas izveidi, un vēl tur bija pārītis apņemšanās. “Kaut kas traks, nav taču vēstule Ziemassvētku vecītim, pašai jau vien tas viss būs jāpilda”, atceros sevi pieķeram un bremzējam. Tomēr viena gada beigas, un cita gada sākums ir kā durvis – tu vari pa tām ieiet ļoti apzināti, vari iestreipuļot, varbūt durvis jau ir vaļā, un tu tik mauc tālāk, pat neapzinoties, ka iegāji citā telpā. Pēdējos divus variantus es negribēju, tāpēc atlika tikai pirmais.
Doma beidzot sākt savu lauku dzīves blogu man nebija sveša. Ar visādiem “man bail”, un “ja nu” biju tai aizsējusi muti un nolikusi skapja dziļākajā atvilknē jau vismaz gadu. Šogad es to velku ārā un beidzot īstenoju. Tāpēc, ka man patīk rakstīt. Tāpēc, ka, neskatoties uz diezgan biezo garozu, tieši šāda dzīve man garšo vislabāk. Īsta, izaicinājumiem pilna, grūta un bezgala skaista vienlaicīgi. Uzaicinu tevi doties man līdzi – cauri lauku dzīves gadam, neko neizskaistinot, netēlojot, bet arī nepaliekot vienaldzīgai pret skaistumu, kāds laukos sastopams ik uz soļa.