Aukstums ir fakts, ar ko nav iespējams cīnīties. Bet ar to var sadzīvot. Brīdī, kad esam sagaidījuši visvareno aukstumu, tomēr pastāv vairāki varianti kā rīkoties. Ir cilvēki, kuri turpina ģērbties tāpat, kā to darījuši septembrī un oktobrī – viņi turpina eksistēt džinsās, paplānā āra jakā bez pagarinātas jostasvietas, iespējams, bez cepures, ar plānajiem pirkstainajiem cimdiņiem un zābakiem, kas tikai izskatās pēc ziemas zābakiem, bet nepilda ziemas zābaku galveno funkciju – sildīt kājas. Šī cilvēku daļa parasti ienīst ziemu un šajā sezonā ātriem soļiem, drebinoties pārvietojas no mājas līdz mašīnai, līdz darbam un lielveikalam. Ja gaidāma 1/2h līdz 1h būšana ārā, bet termometra stabiņš nokrities zemāk par -5 grādiem, tas beidzas ar pārsalšanu un svētu apsolīšanos “nekad vairs…”.
Tad ir cilvēki, kas iegādājas ūber biezas ziemas jakas, bet aizmirst par kājām un rokām – atkal tās pašas džinsu bikses, plānie cimdi un zābaki, kuros kājas sāk salt pēc pirmajām piecām minūtēm. Un, lai arī labi domāts, grāvis tas pats – caur rokām, kājām un galvu ķermenis zaudē nozīmīgu daļu siltuma, un cilvēkam salst.
Tomēr esmu novērojusi, ka ir cilvēki, kuri spēj sagērbties lai nesalst. Vai esat redzējuši tantiņu laukos, kurai trīcētu zobi no aukstuma? Cita lieta, vai viņai to vispār maz ir. Bet nu tuntulē viņa savos lakatos, biksēs un biezajos menteļos uz veikalu un atpakaļ, dažreiz pat vairākus kilometrus, jo autobuss iet tikai no šosejas, bet māja – meža vidū. Un sūdzēsies par valdību, mazbērniem, visu ko – tikai ne par aukstumu. Mana mamma, kura dzīvo lielā, ar krāsns apkuri sildāmā mājā viena pati, ziemā ieslēdz izdzīvošanas režīmu, pārvācas dzīvot uz vienu istabu, pārējās nekurinot nemaz, bet to vienīgo istabu kurinot tādā veidā, ka ar divām krāsnīm – mazītiņu Jotul tipa krāsniņu un vēl vienu krāsni ar mūrīti, viņai istabā nav vairāk par 14-16 grādiem. Arī to es nespēju saprast. Bet toties viņa ir apguvusi lielisku kārtu ģērbšanās māku, kuru bērnībā iepazinu, pusaudžu gados par to vīpsnāju un noliedzu, bet izpratu un iemīlēju laikā, kad dzīvoju Norvēģijā.

Bērnības dienas vs mūsdienas

Kurš nav bērnībā ziemā vilcis zem biksēm zeķubikses? Visi! Un bija taču arī mazie krekliņi – tie, kas gāja apakšā zem parķa blūzītes un vienmēr bija jātur iekšā zeķubiksēs. Un, ja godīgi – lakatiņš, lai arī cik lūzerīgi izskatītos, ir viens ģeniāls galvas auts. Mūsdienās to varētu nosaukt par “trīs vienā” un tirgot kā karstāko modes un ziemas apģērbu – jaunumu. Ja padomājam – lakats (ziemā – vilnas) apsedz galvu, to sasien zem kakla, tāpēc šalle kā tāda ir lieka, un aukstā vai vējainā laikā tas lieliski sargā arī vaigus un, atkarībā no siešanas metodes, arī pieri.
Tomēr ļoti labi atceros, kā, sasnoiedzot lepnos 10+ gadus, mammas uzspiesto lakatu aiz pirmā stūra norāvu nost, uz skolu lepni iedama pliku galvu. Jā, arī -10 un vairāk grādos. Un tās zeķubikses! Kājas taču izskatās tik resnas, ja zem biksēm ir zeķubikses! Briesmīgi. Tā kā tās tik viegli aiz stūra nebija novilkt, tad zeķubikses tika novilktas un ietūcītas somā skolas tualetē. Nu, bija arī pāris epizodes ar apsaldētu urīnpūsli, bet nezinu, vai varu vilkt tiešas paralēles ar šīm izdarībām. Katrā ziņā ziemas ģērbšanās kultūru, lai ir silti, ērti un smuki, bērnībā diemžēl neapguvu.

Kalnu skola

Pēc vidusskolas aizbraucu uz Norvēģiju, kur drīz vien iemīlēju kalnos kāpšanu. Bet Norvēģijas kalni bieži vien ir skarbi. Vispirms jau neglābjamā izsvīšana, lai vispār kaut kur uzkāptu, pakāptos virs koku robežas, un bieži vien kalnu pārgājienos tas nebija pat pusceļš. Kāpjot kalnā, pirmajā posmā, kur ceļš ved stāvus augšup, kardiotreniņš ir tik intensīvs, ka liekas – tu kūsti vārda tiešākajā nozīmē. Svīst viss ķermenis, un tu nožēlo ikvienu mantu un drēbi, ko esi paņēmis sev līdz, mugursomu ieskaitot. Kad kāpiens turpinās jau virs koku robežas, situācija strauji mainās. Nez no kurienes parādās auksts vējš, pat ja kalna pakājē bijis +20 un pilnīgs bezvējš. Sasvīdusī mugura strauji atdziest, un tūlītēju vajadzību lokā stājas vēlme pēc džempera. Vēl pēc laiciņa tu sāc domāt par vēju aizturošu jaku, cepuri un visbeidzot arī cimdiem. Viss būtu lieliski, ja vien tava pirmā kārta – sievietēm krūšturis, krekliņš un piedurkņu krekls nebūtu no slapjuma izgriežami vai nepatīkami mitri. Šeit nu talkā nāca norvēģu pamācība nr1 – nēsā vilnu. Kokvilna, kļūstot mitra, ātri atdot siltumu, tā vietā atstājot vēsu diskomfortu. Vilna, pat būdama mitra, aiztur ķermeņa siltumu vairāk, tāpēc atdzišana notiek lēnāk. Turklāt plāna vilnas kārta aizvada mitrumu prom no ķermeņa uz ārējo apģērba slāni.
Kad tas būtu pateikts, jāatgādina, ka norvēģiem outdoor, jeb brīvā laika pavadīšanas apģērbs ir gandrīz vai pielūgsmes vietā. Ikvienam sevi cienošam norvēģim, kas dodas kalnos, ir ne tikai plānas vilnas apakšveļa, bet bieži arī vilnas t-krekls, garpiedurkņu krekls, siltās pusgarās apakšbilkes, garās apakšbikses, vilnas džemperis utt. Lieki teikt, ka Norvēģijā šīs preces maksā apmēram tikpat, cik Latvijā kārtīga ziemas jaka, tāpēc nereti bija grūti noekipēties 100% pēc norvēģu izpratnes par solīdu friluftsliv (brīvdabas dzīves) baudītāju. Toties tika gūta izpratne, ka atbilstošs apģērbs ir veiksmes atslēga jēbkādu laikapstākļu baudīšanai.

Ziemas mantra – kārtas

Nenoliedzot vilnas ekselentās īpašības ziemas apstākļos, jāatzīst, ka, ja vien tā nav slēpošana, slidošana, vai kalna prieki, kur svīšana ir diezgan dabiska blakusparādība, ikdienas vieglās pastaigās vai pat mērenās fiziskās aktivitātēs var izlīdzēties ar jebkāda materiāla apģērbu, ja vien tas ir funkcionāls, ērts un tiek vilkts kārtās. Tas nozīmē, ka vissvarīgāk ir, lai apģērbs nosegtu visu ķermeni, neatstājot aukstuma tiltus, pa kuriem ķermeņa siltumam viegli izsprukt ārā. Visklasiskākā kļūda ir savilkt mugurā šķietami biezus apģērbus, bet atstāt “pliku vēderu” – starp biksēm, kreklu un džemperi nevērīgi atstāt vaļēju joslu “aukstuma tiltam”.
Kāpostiņa princips, ja negribas salt:
1. Kārta:
Tātad, (sievietēm) virs krūsštura un apenēm velkam garās apakšbikses/biezas kokvilnas/vilnas zeķubikses/legingus + apakškreklu bez rokām, kuru obligāti ieliekam garajās apakšbiksēs/legingos. (Tieši tā, kā jūs ģērbjat savus bērnus uz ārā iešanu aukstā laikā.) Vīrieši izsvītro krūšturi un dara tāpat.
2. Kārta:
Virs apakškrekla velkam kreklu ar garām rokām. Svarīgi, lai tas būtu iespējami plāns, jo mērķis ir radīt gaisa kārtas starp drēbēm, nevis saģērbties iespējami biezāk.
3. Kārta:
Džemperis. Džempera biezums atkarīgs no jūsu āra jakas biezuma un temperatūras. Paeksperimentējiet! Pēc pāris reizēm būs skaidrs, kāda biezuma džemperis nepieciešams pie -5..-10 grādiem, bet kāds prasīsies pie -20 grādu sala.
4.kārta:
Pufīgās jeb ziemas bikses un āra jaka. Jā. Kādēļ gan cilvēki iedomājas, ka ziemas jaka ar oderi ķermeņa augšdaļai ir ok, bet bikses ir kaut kas neparasts un piemērots tikai kalniņšļūkšanas priekiem? Mana 13 gadus vecā meita domā, ka bikses ar oderi padara viņas dakšiņtievuma stilbus un dibenu resnu. Es viņai piedodu, jo atceros savus izgājienus apmēram tādā vecumā, kad steidzu izvilkt kokvilnas zeķubikses no bikšu apakšas skolas tualetē. Bet pieaugušiem cilvēkiem nudien nevajadzētu nodarboties ar šādiem mazvērtības kompleksiem, īpaši tādēļ, ka zinām – apkārtējiem parasti ir gluži vienalga, kādas bikses tev ir kājā, bet tev nav vienalga visu ziemu salt muļķīgu pieņēmumu (piemēram, biezās bikses ir priekš bērniem) dēļ. Arī tas, ka tavs galamērķis ir darbs birojā, nenozīmē, ka tev jāizliekas briesmīgi smalkam un līdz darbam jādrebinās. Ja dabiski ir novilkt ziemas jaku, tikpat dabiski būtu novilkt arī ziemas bikses. Pārējais ir tikai attapības jautājums (piemēram, kā un kur uzvilkt svārkus, ja tādi paredzēti vilkt iekštelpās).
4. Kārta,
jeb cimdi,zeķes zābaciņi un šalle. Arī šeit darbojas tā pati kārtu sistēma. Jo zemāka āra temperatūra, jo vairāk kārtas velkam. Plāni pirkstaini cimdiņi + dūraiņi. Kokvilnas zeķes + vilnas zeķes + brīvi, neapspīlēti zābaki. Dažādas cepures,kas nosedz ausis. Plānākas, biezākas un cepures ar oderi ļoti vējainam vai aukstam laikam. Āra jakas kapuce parasti ir punktiņš uz i, ja vajag sevi pasargāt no ļoti ekstrēmas dranķības – vēja, slapjuma, liela aukstuma, vai visa kopā. Mans šī gada atklājums bija uzmaucamās šalles, jeb kakliņi (bērnu apģērbi tik tiešām ir funkcionāli un lieliski!). Jā, iespējams ģērbjoties izskatās reāli lūzerīgi, bet šāda šalle lieliski piekļaujas kaklam, neradot pārlieku tuntulības sajūtu kakla apvidū, to var pavilkt augstāk un zemāk, un tā nekad nesamudžinās un nenoslīd, atklājot visiem vējiem vārīgo kakla vietu.

Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka kaut ko ļoti, ļoti negribas, bet, kad sāc darīt, tad liekas – bāc, kas man bija lēcies?

Šitai padarīšanai takš nav ne vainas. Ziemā man tā ir katru auksto vai pelēki nespodro, slapji pļeckaino rītu, kad jāpiespiež sevi beigt prokrastinēt un jāsāk ģērbties ārā iešanai pie aitām. Jāvelk biezās kūtsbikses un kūtsjaka, kuras dažādās gradācijās, bet ož pēc kūts. Vispār jau aitu kūts ož ļoti nedaudz. Šad un tad ir iegadījies būt govju kūtīs. Mīļo stundiņ! Tur nav runa par daudz/maz, tur ir jautājums, cik ilgi izturēsi, pirms izsprāgsi no kūts kā korķis no šampanieša pudeles, jo vairs nevari izturēt. Visvairāk kūts smaka ir mitrā laikā, nelielos plusgrādos, pirms kopšanas vai jaunu ruļļu velšanas, kad viss absorbcijai paredzētais sieniņš samīdīts zem kājām, izgulēts un sabirdināts ar tumši brūnām spiriņām un arī lielākām kļockām. Citā laikā kūtī smaržo pēc dzīvniekiem. Pēc siena, mitras vilnas, pēc vienkāršas un nesamudrītas dzīves. Pavisam aukstā laikā kūtī var nesmaržot gandrīz nekā.
Lasīt tālāk!

Mēs audzējam aitas jau desmito gadu. Un desmit gadi ir tāds brītiņš. Katrā ziņā pietiekoši ilgi, lai sāktu mētāt pa gaisu pirkstus un teikt, ka nu jau principā aitkopībā esam eksperti. Tomēr patiesība ir tāda, ka brīdī, kad liekas, ka mēs zinām visu, mēs nezinām pat pusi. Tā gadījās arī mums jaunā 2021. gada pirmajās dienās.
Lasīt tālāk!

 

Iekšā pulcēties nedrīkst. Labi. Bet kurš aizliedzis to darīt ārā, tādas nelielas paplašinātās mājsaimniecības ietvaros? Tā nu šogad tapa apņemšanās par Ziemassvētkiem Jēru klubā. Ak, tu pasaulīt, cik daudz iespēju paver tāda āra telpa, kuru, nedaudz piestrādājot ar apgaismojumu un pavisam vienkāršiem, ziemai atbilstošiem dekorējumiem, var pārvērst par visīstāko svētku atklātnīti. Protams, nedaudz vajadzība arī pēc svētības no augšienes – maza, balta sniedziņa.
Lasīt tālāk!

04.01.2012.

Svētki beigušies, lai dzīvo ikdiena! Man patīk svētki, bet tie nogurdina. Šogad gan nogurdinājā stipri mazāk kā citus gadus, pateicoties vīrusa apstādinātajām svētku izpausmēm, piemēram, Ziemassvētku eglītēm kolektīvos, skolās un bērnudārzos, kuras jāsvin, citādi nevar. Svētku koncertiem (īpaši, ja pats esi dziedātājs), kuri savā būtībā ir jauki, bet atņem nenormāli daudz enerģijas un laika, un ir tādi viegli stresaini. Kurš vispār ir izdomājis, ka Ziemassvētkos būtu jādara tik daudz ekstra lietu?

Lai arī tas mūsu saimniecībai ir diezgan labs peļņas avots, tomēr priecājos, ka arī Sveču mežs Mazsalacā šogad gāja secen. Jo tas nozīmētu trīsdiennieku pie 20l skābo kāpostu katla, un ļoti stresainu 25. decembra dienu. Kad esi to darījis trīs gadus pēc kārtas, doma pavadīt otros Ziemassvētkus, krāmējoties no agra rīta līdz vēlam vakaram uz un no pasākuma + tirgojoties un gatavojot brīvā dabā diezgan augsta stresa apstākļos (visi grib ēst, turklāt tūlīt un tagad!), vilina maz.

Bet dāvanu pirkšanu un gatavošanu šogad neviens nebija atcēlis. Tā daļa, kur dāvanas bija jātaisa pašiem, bija aizraujoša. Tad – tā daļa, kurā tēlo Ziemassvētku vecīti un centies iespēju robežās apmierināt savu bērnu vēlmes maksimāli pieļaujamās naudas tērēšanas robežās. Tad dažas pienākuma dāvanas. Un tad – dāvanas pa pastu. Ik gadu mani patiesi nomoka uz ārzemēm sūtāmās svētku paciņas. Tev ne tikai ir jāspēj 0,5; 1 vai 2 kilogramos iekļaut sava mīlestība un rūpes par paciņas saņēmējiem (un parasti tā ir vesela ģimene 3-5 cilvēku sastāvā), bet nemitīgi jākontrolē, vai tik paciņā nebūs iezadzies bubulis vārdā Šķidrums, jā, un medus (sacukurojies kā akmens) arī skaitās šķidrums, tāpat kā Prozit konfektes. Tad jāsamaksā dubulta cena paciņas vērtībai – par sūtīšanu, un trīcošu sirdi jācer, ka aizies laikā, ka aizies vispār, un ka aizies nesabojāta.

Jau trešo gadu Ziemassvētku darāmo darbu sarakstā ir arī Jēru kluba Ziemassvētku produkcijas gatavošana, aitādu un vilnas dzijas sūtīšana klientiem. Vilnā iefilcētās ziepītes, šķiet, sataisīju ap 50gb, tāpat putniņu barojamās tauku bumbas prasīja diezgan lielu nodošanos ķēpai – samalt un izkausēt n-tos kilogramus ar aukstiem un bezkaislīgiem aitu taukiem, pēc tam sajaukt ar graudiem un saliet silikona bumbu formās, kurām vidiņā katrai jāiever šņorīte, lai var pakārt zarā. Tad katru iepakot, lai ir pa smuko. Salikt vasarā lasīto liepziedu un piparmērtu tēju smukos maisiņos, sacept kilogramiem piparkūku aitiņas, lai ir ko dāvināt “labajiem klientiem”, kaimiņiem un nejauši satiktam draugam vai paziņai, kad tas sniedz tev mazu nieku no sevis un sirsnīgi vēl jaukus Ziemassvētkus.

Tas, kas pietrūka pa īstam, bija draugu apciemojumi, kas bija jau ierasti, un tāpēc vēl jau žēlāk, ka izpalika. Tomēr visā visumā domāju, ka ar Ziemassvētkiem šogad tiku galā ļoti labi. Prieks par sakrāmēto un sašķiroto pieliekamo un sezonas mantu noliktavu. Pa gadu tur bija ieviesies nu baigs bardaks, atrast arī vairs neko nevarēja, bet pazaudēt dvēseles harmoniju – ikreiz, kad tur bija jāiegriežas. Tagad ar ārkārtīgu gandarījumu iegriežos mantu noliktavā, un ziniet – sakārtotie plaukti un izmestās drazas dod vairāk pašapziņas, kā labi domāts kompliments no vīra.

Bet paši Ziemassvētki – tie bija kas īpašs, par tiem – atsevišķās piezīmēs!

Jaunā gada pirmā diena vienmēr ir mulsinoša. It kā jau nekas nav mainījies, un tomēr. Gadiem ilgi 1. janvārī esmu “sākusi jaunu dzīvi”, un tik pat ilgu laiku esmu vīpsninājusi par tiem, kas to dara: ik gadu, stūrgalvīgi, kā kāpdami uz tā paša grābekļa jau nez kuro reizi. Esmu bijusi vairāk kā skeptiska par visiem tiem solījumiem, kas uguņošanas gaismās izklausās tik sasniedzami, bet kaut kā izbeidzas jau pēc pus nedēļas.

Gadam lēnām ritot pretim savām beigām, tās radās pašas no sevis – šīs Jaunā gada apņemšanās. Sākumā viena – neapstāties mācīties, trenēt atmiņu. Taču aiz pirmās apņemšanās drīz vien mīņājās nākamās – par veselīgāku dzīvesveidu, Jēru kluba mājaslapas radīšanu, Ķeiķu un Kluba vēstures un atmiņu vietas izveidi, un vēl tur bija pārītis apņemšanās. “Kaut kas traks, nav taču vēstule Ziemassvētku vecītim, pašai jau vien tas viss būs jāpilda”, atceros sevi pieķeram un bremzējam. Tomēr viena gada beigas, un cita gada sākums ir kā durvis – tu vari pa tām ieiet ļoti apzināti, vari iestreipuļot, varbūt durvis jau ir vaļā, un tu tik mauc tālāk, pat neapzinoties, ka iegāji citā telpā. Pēdējos divus variantus es negribēju, tāpēc atlika tikai pirmais.

Doma beidzot sākt savu lauku dzīves blogu man nebija sveša. Ar visādiem “man bail”, un “ja nu” biju tai aizsējusi muti un nolikusi skapja dziļākajā atvilknē jau vismaz gadu. Šogad es to velku ārā un beidzot īstenoju. Tāpēc, ka man patīk rakstīt. Tāpēc, ka, neskatoties uz diezgan biezo garozu, tieši šāda dzīve man garšo vislabāk. Īsta, izaicinājumiem pilna, grūta un bezgala skaista vienlaicīgi. Uzaicinu tevi doties man līdzi – cauri lauku dzīves gadam, neko neizskaistinot, netēlojot, bet arī nepaliekot vienaldzīgai pret skaistumu, kāds laukos sastopams ik uz soļa.