Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka kaut ko ļoti, ļoti negribas, bet, kad sāc darīt, tad liekas – bāc, kas man bija lēcies?
Šitai padarīšanai takš nav ne vainas. Ziemā man tā ir katru auksto vai pelēki nespodro, slapji pļeckaino rītu, kad jāpiespiež sevi beigt prokrastinēt un jāsāk ģērbties ārā iešanai pie aitām. Jāvelk biezās kūtsbikses un kūtsjaka, kuras dažādās gradācijās, bet ož pēc kūts. Vispār jau aitu kūts ož ļoti nedaudz. Šad un tad ir iegadījies būt govju kūtīs. Mīļo stundiņ! Tur nav runa par daudz/maz, tur ir jautājums, cik ilgi izturēsi, pirms izsprāgsi no kūts kā korķis no šampanieša pudeles, jo vairs nevari izturēt. Visvairāk kūts smaka ir mitrā laikā, nelielos plusgrādos, pirms kopšanas vai jaunu ruļļu velšanas, kad viss absorbcijai paredzētais sieniņš samīdīts zem kājām, izgulēts un sabirdināts ar tumši brūnām spiriņām un arī lielākām kļockām. Citā laikā kūtī smaržo pēc dzīvniekiem. Pēc siena, mitras vilnas, pēc vienkāršas un nesamudrītas dzīves. Pavisam aukstā laikā kūtī var nesmaržot gandrīz nekā.
Ziemas sala idille.
Tikt līdz durvīm, sastapties ar ziemas skarbumu. Dziļi ieelpot ziemīgo gaisu. Saprast, kāds tad īsti šodien ir laiks. Mitri drēgns. Parasti auksts. Sausi, speldzīgi auksts – tāds, ka nāsīs līp. Nullenieks, kad pati ziema nevar saprast, vai viņa ir ziema, pavasaris, vai rudens. Kaifīgi +3.. +4 grādi, brīdis, kad zīlītēm un man naivi liekas, ka ziema jau sāk atkāpties. Un tad jau tu esi ārā un dari. Lej ūdeni kannās vešanai jaunaitām viņu novietnē. Sačubini sienu ruļļos, rupjos salmus izkaisot pa visvairāk piespirotajām vietām. Ja sieniņš cauri, kopīgi ar Valteru vel jaunus siena ruļļus, attinot tos no preses auklām un ieliekot barotavu apaļajās redelēs. Pārbaudi, vai sāls ar mikrīšiem nav piedirsts, nolamājies un iztīri, ja ir. Papildini ar jaunu sāls porciju. Ar šļauku salej dzeramtoveros ūdeni. Ja ir gadījies kāds pudeļjērs, tad sasildi ūdeni un no piena maisījuma uztaisi pienu. Pabaro sērdienīti un varbūt vēl kādu, kas skrien garām un izskatās tāds kārnāks. Visu laiku ar vienu aci vēro aitas. Vai kāda neklibo? Nav nepiedienīgi izkritusies miesās? Kurai jau veidojas tesmenis (gatavojas uz jēru dzemdēšanu)? Aplaimo ganu suni Simbu, ļaujot viņai ielekt aitu aplokā un sadzīt aitas no pastaigu laukuma kūtī. Aizver vārtiņus un skaļo aitu protestu pavadībā vienā mierā viņu degunu priekšā saber silēs spēkbarību. Veikli atver vārtiņus, pamūkot malā, lai uz graudiem kārā, simtgalvīgā aitu upe tevi nenones. Ar neapnīkstošu apmierinājumu skaties, kā aitas izkārojas pie silēm un iestājas klusums, kurā dzirdama tikai gremošana. Parunājies ar atsevišķajā aplokā dzīvojošajiem teķiem – ciltstētiņiem Bordānu un Aldi, un jauno teķīti, kuram neesam vēl izdomājuši vārdu. Paķiķini, kā viņi dienu no dienas cīnās par alfa vietu, spēlējot savas spēka spēles – kurš kuru izbadīs no barības siles, kurš aizšķērsos ceļu uz dzeramspaini, kurš pirmais apkaunos otru, uzlecot tam mugurā, it kā tā būtu kāda random aita.
Ledus nav forši
Vēlreiz nočeko ūdens toverus, pielej līdz malām, lai pietiek līdz vakaram. Kamēr tek ūdens, atliec muguru un mierīgi pavēro horizontu, ļaujot acīm aizklīst ziemas dienas horizonta nokrāsās. Ja stāvi pavisam mierīgi, pie tevis noteikti atnāks kāda aita, apostīs tevi ar siltu degunu un ieskatīsies tev acīs. Viņas acīs tu redzēsi visas pasaules rāmumu un nesteidzību. Tas ir jauks skatiens, kas atgādina svarīgās lietas šai dzīvē. Ja ir mīnusgrādi, atceries izraut ūdens šļauku un izliet no šļaukas ūdeni. Šitas ir esenciāli. Ja aizmirsīsi, nākamo kopšanas reizi sāksi ar skaļu lamāšanos, jo šļauka būs aizsalusi un vaļā tādu var dabūti tikai siltā mājā. Ritini nu stīvos 25m mašīnā un brauc uz māju kausēt vaļā šļauku! Bet tādu kļūdu izdara, labi, ja dažas reizes sezonā, jo seku likvidēšana ir pārāk čakarīga, lai atļautos lažot biežāk.
Tad atviegloti nopūties un, ja vien nav kas vēl darāms ieplānots, laid uz māju. Rīta jundas rutīna izdarīta, daudzgalvainais bē apmierināts, un arī pats tāds var justies, jo tīri nemanot aizritējušas vismaz pāris stundas svaigā gaisā, mugura viegli iesilusi, plaušas izvēdinātas, un soļu skaitītāja apps telefonā rāda vismaz 2-3 tūkstošus nostaigātu soļu. Jeiii, to sauc par lauku fitnesu ar pievienoto vērtību.
Ja nav neviens ar pudeli barojams jērs, un ūdens saliets gana, vakara kūtī iešanu var noslinkot un neizdarīt. Ja kāda no šīm pozīcijām jāizpilda, pievakarē ģērbjamies atkal un, vieglākā režīmā, bet vēlreiz atkārtojams galvenās aitu vajadzības – spēkbarība, ūdens, siens. Un – vips! – vakara fitness arī ierakstāms kā izpildīts.
Secinājums? Dzīvnieki ir paši labākie motivatori uz darbošanos un kustību, kas, savukārt, ir nenovērtējama labas veselības un garastāvokļa ķīla. Šāda veida darbs un pienākums negrauj tevi, kā tas būtu noticis pie datora nosēdētā dienā, bet nāk par labu gan fiziskai, gan mentālai veselībai. Mīlu savu nodošanos.
